delfi.lv: Ja ne es, tad kurš? Saruna ar operdziedātāju Inesi Galanti

Operdziedātāja Inese Galante jau gadsimta ceturksni dzīvo Vācijā, bet vienmēr esot zinājusi, ka atgriezīsies Latvijā ar jaunām iecerēm. Lai dalītos ar to, ko savā mūžā uzkrājusi. “Katram vajag atrast savu veidu, kā dalīties,” saka Inese Galante. Jau trešo gadu Ineses Galantes fonds rīko klasiskās mūzikas talantu konkursu “Ineses Galantes talanti”, tam vēl var pieteikties līdz 10. martam. Plašāku informāciju var iegūt www.inesesgalantestalanti.lv.

Kā jūs raksturotu pašreizējo savas dzīve periodu?

Grūti atrast īsto vārdu, teikšu – manā dzīvē iestājas cita ēra. Ar saknēm vēl esmu solistes karjerā, bet ar vienu kāju jau esmu arī citos projektos. Manuprāt, tas ir labi. Man gribas dziedāt, bet man arī gribas brīvākas rokas. Lai pati varu noteikt, ko es gribu dziedāt – kādu repertuāru, kādus skaņdarbus, ar ko kopā… Jo solists ir kā pērkams zaldāts. Protams, var atteikt piedāvājumu, bet pārsvarā esi kā zaldāts – vienmēr labā formā un gatavs dziedāt. Nenoliegšu, ka man vienmēr bijuši savi šķēršļi – ētiski, profesionālie, cilvēciskie, jo, runājot par nopietnām lietām, es vienmēr esmu uzskatījusi, ka nevaru atļauties sevi zaudēt kā cilvēku, kā sievieti, kā profesionāli. Eleganti uzvesties un nevilkt segu tikai uz savu pusi – to man iemācījuši vecāki un mani skolotāji, tā arī esmu dzīvojusi.

 

Jo solists ir kā pērkams zaldāts. Protams, var atteikt piedāvājumu, bet pārsvarā esi kā zaldāts – vienmēr labā formā un gatavs dziedāt.

Inese Galante

 

Tas nozīmē – mazāk koncertu, mazāk honorāru…

Visu nevar pagūt izdarīt, visu nevar nopelnīt. Manā dzīvē ir bijuši periodi, kad esmu skrējusi kā pa galvu, pa kaklu, bet tas prasa milzīgu spēku… 35 gadi uz skatuves ir daudz. Tagad varu pateikt – to es varu, to es gribu, to man vajag, vai arī – to es nedarīšu. Esmu atbildīga, domāju par to, kas vajadzīgs manai balsij, kas nepieciešams man kā personībai. Daudzas “uzlecošās zvaigznes” jau pēc dažiem gadiem ir izspiestas kā citroni, tad nāk jauns talants, un to, kas vairs nevar, visi ir aizmirsuši. Mani kolēģi, kas sāka vienā laikā ar mani, jau sen nedzied. Un daudzi brīnās, ka es vēl dziedu, ka man tik svaiga balss. Saku – ja pareizi dzied, ja prot atteikties no tā, ko uzskata par nepiemērotu sev un balsij, tad tas ir iespējams. Jā, esmu daudz ko atteikusi, šo to arī nožēloju, bet kopumā – es tiešām esmu domājusi par savu balsi. Jo arī balsi var izstaipīt kā gumiju, un – neatgriezeniski… Ir cilvēki, kas riskē un dara to par visu naudu, un ir cilvēki, kas tikai līdz noteiktai robežai ir azartiski.

Un Jūs?

Otrais gadījums. Ir lietas, kurās riskēju un vinnēju, bet vienalga risks ir izsvērts. Kādreiz varbūt varētu vairāk iet “uz visu banku”, bet es allaž esmu mēģinājusi paskatīties no malas uz situāciju, daudz ko neesmu atļāvusies savu morālo uzstādījumu dēļ.

Mūzikas biznesā balsij ir liela nozīmē, taču mūsdienās arī dominē jaunības kults.

Vienmēr ir kāds smukāks, jaunāks, talantīgāks, veiksmīgāks, bet tu esi tu, nedrīkst sevi zaudēt, skriet līdzi citu viedoklim, nevajag un nedrīkst pārāk pielāgoties. Katram ir savs ceļš. Tā Dievs ir izdomājis – tu nāc, tu ej. Galvenais – savā mūžā izdarīt to, kas uzrakstīts tavā dzīves uzdevumā.

Vai Ineses Galantes fonds arī bija uzrakstīts jūsu dzīves uzdevumā?

Domāju, ka uzrakstīts man ir – palīdzēt citiem. Man daudzi ir palīdzējuši – ar vārdu, ar darbiem, ar mīlestību… Talants ir liela vērtība, bet ar to nepietiek. Ļoti svarīgs faktors ir tas, ko es vienā vārdā apzīmēju ar vārdu laime, un tas sevī ietver pedagogu, pareizo situāciju, ko jāprot izmantot… Es gribu palīdzēt tik daudz, cik es varu. Jā, esmu pateicīgs cilvēks. Un Ineses Galantes fonds vienkārši organiski izveidojās.

Sava konkursa laureātiem palīdzat nokļūt meistarklasēs, starptautiskos konkursos, iespēju robežās gādājat arī par instrumentiem. Cik viegli vai sarežģīti ir atrast sadarbības partnerus, jo palīdzēšanai ir nepieciešams finansiāls segums?

25 gadus no sava mūža esmu dzīvojusi ārpus Latvijas, tāpēc labi zinu, ka pārtikusī Eiropas sabiedrība ir jau ieradusi ziedot dažādiem projektiem, nemaz nerunājot par ASV, kur galvenokārt ar ziedojumiem tiek atbalstīta kultūra un dažādi labdarības projekti. Latvijā tas vēl nav iegājies kā tradīcija, te tikai veidojas apziņa – ja ne es, tad kurš?

Sabiedrības izpratne šajā jomā ir vēl augšanas stadijā?

Tā gan. Protams, ir cilvēki, kas mīl un atbalsta mākslu, ziedo dažādiem labdarības projektiem, sportam… Pati esmu piedalījusies dažādos UNICEF rīkotajos projektos, kuros vākti līdzekļi konkrētiem mērķiem. Nepārspīlēšu, sakot, ka visu mūžu esmu braukusi pa pasauli, vācot naudu, pareizāk sakot – aicinot cilvēkus ziedot konkrētam mērķim. Kopā ar Hosē Karerasu, ar Monseratu Kavaljē, ar Pīteru Ustinovu un vēl daudzām citām slavenībām.

Un tagad lūdzat Jūs. Cilvēku spēja dalīties taču ir saistīta ar domāšanas veidu.

Lielākoties cilvēki saprot, ka ne visām ģimenēm ir iespējas saviem bērniem nodrošināt visu nepieciešamo. Ārzemēs cilvēki, ja tā var teikt, jau ir atēdušies, jo jau sen dzīvo sistēmā, kas ir sociāli sakārtota. Un saprot, ka tiem, kas ir jauni, vai slimi, vai veci un bezspēcīgi, ir jāpalīdz. Ja kāds ir super talantīgs, bet viņam nav iespēju attīstīties, tad ir jāpalīdz, jo ne visi piedzimst pārtikušā ģimenē. Daudzi jau saprot, ka bez mākslas dzīve kļūst pelēcīga.

Atgriežoties pie konkursa – pieteikumus tam var iesūtīt līdz februāra beigām, pēc tam tos izvērtēs žūrija. Savukārt otrā kārta notiks reģionos. Kāpēc tā?

Negribu teikt, ka reģionos cilvēki jūtas aizmirsti, bet viņiem mazliet ir mazvērtības komplekss, saka: “Ko tad mēs? Visi talantīgie taču brauc uz Rīgu.” Skaidrs, ka daudzi arī brauc mācīties uz Rīgu, uz Dārziņskolu, bet – kaut kur taču tas sākas. Arī ārpus Rīgas dzimst talanti, kāds viņus ierauga, sāk izkopt. Tāpēc mēs gribam atcerēties un novērtēt pedagogus, kuri savos audzēkņos ieliek laiku, zināšanas, spēku. Šogad pirmo reizi būs arī naudas balvas pedagogiem.

Pirmajā gadā konkursam bija pieteikušies ne tikai bērni un jaunieši.

Jo nenorādījām vecumu, tāpēc nāca iesniegumi no talantīgajiem vecumā no četriem līdz 70 gadiem. Nu esam ierakstījuši nosacījumu – lai piesakās tie, kas uzskata, ka nākotnē savu profesionālo dzīvi grib saistīt ar mūziku. Skaidrs, ka domājam par nākotni. Dziedātājiem ir citādāk, jo viņi skološanos iesāk vēlāk, lai gan šobrīd – agrāk nekā kādreiz, jo jaunieši vispār attīstās daudz straujāk. No iesniegtajiem pieteikumiem profesionāla žūrija atlasa apmēram 150 dalībniekus, bet trešajai kārtai – ap 50. Protams, gadās, ka konkrētā diena kādam nav veiksmīga, bet arī tas jāpiedzīvo, proti, jaunajam mūziķim jāpiedzīvo konkursa stress, profesionāla samērošanās ar citiem dalībniekiem, stāšanos žūrijas priekšā. Neveiksmes ir visiem, bet katram izpildītājmāksliniekam ir jātic, ka viņš var to, ko grib, un labāk nekā citi, pretējā gadījumā viņam nav ko darīt uz skatuves. Esmu sastapusies ar ļoti talantīgiem cilvēkiem, kas klasē dzied kā dievi, bet neko nevar izdarīt uznākot uz skatuves.

 

…jaunajam mūziķim jāpiedzīvo konkursa stress, profesionāla samērošanās ar citiem dalībniekiem, stāšanos žūrijas priekšā.

Inese Galante

 

Konkurss dod iespēju sevi pārbaudīt.

Lai saprastu, vai cilvēks ir ne tikai talantīgs, bet arī radīts skatuvei. Mūsu žūrijas sastāvs ir ļoti profesionāls, viņu vērtējumi ir reizē labvēlīgi un kritiski, bet arī šāda pieredze jāgūst.

Daudzi sūkstās, ka mēs izskolojam, bet tad jaunie talanti aizbrauc pasaulē.

Ikviens mākslinieks, sasniedzot zināmu līmeni, grib plašāk parādīt sevi, pierādīt sevi citiem. Latvija ir tik liela, cik tā ir. Varbūt nekorekts salīdzinājums, bet arī kleitas vienā brīdī kļūst par mazu, kad bērns izaug. Arī māksliniekam vienā brīdī gribas plašākas iespējas. Māksliniekam profesionāli vienmēr gribas īpašu piesātinājumu, un vajag ļaut viņam to baudīt.

Tomēr – ir jābūt pateicīgam. Es esmu pateicīga Latvijai. Es gribu savas zināšanas un prasmes dot savai zemei – vietai, kur es esmu izaugusi, kura man tik daudz ir devusi. Brauciet pasaulē, bet atrodiet veidu, kā pateikt paldies vietai, kas jūs radījusi, izaudzinājusi un izskolojusi. Es zināju, ka kaut kad es atgriezīšos Latvijā. Kad pirms 14 gadiem es iecerēju festivālu “Summertime. Aicina Inese Galante”, es apzinājos, ka varu dzīvot jebkurā vietā pasaulē, bet es gribu atgriezties mājās un dalīties ar to, ko esmu iemācījusies, sasniegusi, piepildījusi. Man gribas dot, jo es pati daudz esmu saņēmusi.

19. martā Rīgas Doma baznīcā notiks īpašs koncerts “Inese Galante un draugi. Stabat mater”. Jūsu ideja?

Ar koncertu partneri kontretenoru Sergeju Jēgeru seno lolojām ideju nodziedāt Pergolēzi “Stabat Mater” tieši Rīgas Domā – vietā ar īpašu piepildījumu un akustiku. Man gribas dziedāt Latvijā ne tikai reizi gadā festivālā “Summertime”, un galvenais arguments – mana publika. Gribas savos koncertos atkal un atkal redzēt sejas, ko es jau atpazīstu.

Kā iet pa Vāciju?

Labi! Dzīvoju gan Diseldorfā, gan Minhenē. Gatavoju savu jauno programmu. Man ir daudz plānu un ieceru.

Es dziedāšu tik ilgi, cik es pati gribēšu un tik, cik pati uzskatīšu, ka mana balss skan, ka to vērts ir klausīties, bet ne ilgāk. Varu sēdēt mājās, audzināt mazdēliņu, varu atrast sev citu nodarbošanos.

Visu mūžu esmu veltījusi mūzikai, nonstopā man bijušas izrādes, koncerti, braucieni. Un man likās, ka tā ir pareizi. Nekāda atpūta. Citi uzskata, ka cilvēkam dzīve ir dota, lai to baudītu, nevis strādātu, bet es tiešām esmu pārliecināta, ka dzīve ir dota, lai strādātu. Lai radītu.